Motivācijas vēstule

Kad meklējam darbu un vēlamies uz to kandidēt, mēs nosūtām gan savu darba pieredzi jeb CV, kā arī motivācijas vēstuli. Principā motivācijas vēstules tiek prasītas kādos 90% darba sludinājumu. CV ir viena lieta – tur tiek aprakstītas prasmes, izglītība, kā arī iepriekšējā pieredze. Tas viss ir īsā formā – ļoti konkrēti, skaidri un pārskatāmi. Taču motivācijas vēstule ir tā vieta, kur ir iespējams izpausties un aprakstīt par sevi tā, lai ieinteresētu darba devēju, kā arī jau precīzāk aprakstītu savu pieredzi un zināšanas – vairāk nekā tikai CV. Protams, motivācijas vēstule nav vēlama pārāk gara. Vislabāk, ja tā ir ne garāka par 1 lpp. Patiesībā tas ir pilnīgi pietiekami, lai pastāstītu par sevi galveno, kā arī pats svarīgākais – būtiskāko informāciju, kas būs derīga tieši šim darbam. Ja motivācijas vēstule būs pārāk gara, tad var gadīties, ka darba devējs to līdz galam neizlasa vai arī tajā neiedziļinās. Mūsdienās visi steidzamies un ļoti dārgi uztveram laiku, tāpēc to negribas to lieki tērēt. Motivācijas vēstule ir tā lieta, pie kuras ir kārtīgi jāpiestrādā, ja patiešām ir vēlme iegūt darbu. Protams, arī ideāla motivācijas vēstule un CV negarantēs to, ka darbu dabūsi, taču tas noteikti palielinās izredzes. Motivācijas vēstulē ir jānorāda kam tā ir adresēta, kā arī uz kādu vakanci vēlies kandidēt. Nedrīkst vienu un to pašu motivācijas vēstuli sūtīt visiem pēc kārtas. Katram darba piedāvājumam būtu jāraksta jauna motivācijas vēstule. Protams, var izmantot kādu frāzi vai daļu no kādas citas (jau iepriekš rakstītas) motivācijas vēstules, taču tāds copy – paste variants gan nepalīdzēs. Arī tad, ja amats ir vienāds, bet ir divi dažādi uzņēmumi, tāpat nevajadzētu šo vēstuli vienkārši nokopēt un nosūtīt. Motivācijas vēstulē viss ir jāraksta konkrēti – jāapraksta konkrēti darba pienākumi kādā no iepriekšējām darba vietām. Vēlams, lai šie pienākumi sakrīt vai ir līdzīgi ar pienākumiem, kuri būs jaunajā darba vietā. Vēlams uzrakstīt arī par savām prasmēm un apgūtajām zināšanām, piemēram, kā tas ir iepriekš noderējis vai arī noderēs turpmāk. Var arī nedaudz sīkāk pastāstīt par kādiem, piemēram, kursiem vai semināriem, ko esi apmeklējis. Galvenais, lai motivācijas vēstule nebūtu arī tāds kā copy – paste variants no sava CV. Ja motivācijas vēstulē ierakstīsi to pašu, kas jau ir rakstīts CV, tad pašai motivācijas vēstulei zūd jēga. Nav jēgas no tā, ka 2 dažādos failos ir viena un tā pati informācija. Protams, nav jācenšas šī vēstule uzrakstīt tieši 1 lapu gara. Tā var būt arī 2/3 vai pusi lapas gara. Galvenais ir ļoti konkrēti un skaidri uzrakstīt to, ko vēlies pateikt, nav jēgas no liekvārdības un tukšiem teikumiem, kurus tāpat neņems vērā. Liekvārdība var pat būt kā mīnuss darba devēja acīs. Motivācijas vēstules galvenā vērtība ir nevis tās apjoms, bet gan satura kvalitāte. Kārtējo reizi labāk jāizvēlas kvalitāti, ne kvantitāti. Nedrīkst arī pārcensties un sevi pārāk saslavēt – var droši pieminēt arī kādu mīnusu (darba intervijās tāpat bieži vien gadās tāda tipa jautājumi). Turklāt, ļoti svarīgi ir uzrakstīt tikai taisnību un neizdomāt kaut ko tikai tāpēc, lai palielinātu savas izredzes iegūt darbu. Tas tāpat agrāk vai vēlāk nāks gaismā un tad var būt ļoti sliktas sekas.

Labs darba sludinājums

Darba sludinājumi ir ļoti daudz un dažādi. Lielākoties mēs tos apskatām internetā – dažādos portālos un mājaslapās. Ik pa laikam var redzēt arī kādu sludinājumu tā teikt vecajā veidā – papīra veidā pie kādas iestādes vai kur citur. Taču lielākoties viss tomēr notiek virtuāli. Un mēs visi noteikti esam redzējuši ļoti daudz sludinājumu – arī tad, ja ir labs darbs un nav īsti nodoma to mainīt – paskatīties kādu sludinājumu nav aizliegts. Ir interesanti papētīt kā mainās darba tirgus, pieprasījums, prasības vai kas cits. Var pasekot līdzi savai jomai – varbūt kāds konkurents piedāvā, piemēram, labākus darba nosacījumus. Var darba sludinājumus palasīt vienkārši tāpat – papētīt citas sfēras. Dažreiz gadās kādi interesanti vai pat smieklīgi sludinājumi – tas noteikti uzlabos garastāvokli ikvienam. Principā labā sludinājumā būtu jābūt vairākām svarīgām lietām, piemēram, uzņēmuma apraksts, darba nosaukums un apraksts, dažādi bonusi, darba atrašanās vieta un darba laiks, norāde par pieteikšanās kārtību, kā arī kontaktinformācija. Protams, arī algas lielums būtu ideāla lieta, ko norādīt sludinājumā, taču lielākā daļa tā nedara – brīžiem šķiet, ka algas lielums ir kāds noslēpumains skaitlis, ko var atklāt tikai izredzētajiem. Protams, darba algas norādīšana sludinājumā nav obligāta, taču tā ir ļoti laba, jo vieglāk palīdz gan darba devējam, gan darba ņēmējam. Ja alga ir norādīta, tad uz vakanci pieteiksies tie cilvēki, kuri par tādu algu ir gatavi strādāt, tātad darba devējam būs vieglāk atlasīt vajadzīgos darbiniekus. Taču, ja alga nav norādīta un to pasaka tikai darba intervijā, tad daudzi cilvēki var pārdomāt un uzreiz atteikties no vakances – tādā veidā tiek nevajadzīgi patērēts abu pušu laiks. Tajā pašā laikā darba meklētājs varēja būt citā intervijā, kā arī darba devējs varēja intervēt tādu cilvēku, kurš ir gatavs saņemt tādu algu. Darba devējiem gan ir dažādi iemesli kāpēc algu nenorāda sludinājumā, piemēram, atalgojuma slēpšana no konkurentiem, vēlme piesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku (varbūt alga nav tik liela, bet ir kādi labi bonusi) un citi. Taču visu sākumā minēto informāciju būtu nepieciešams norādīt, lai nerastos pārpratumi. Ir redzēti sludinājumi, kur nav īsti skaidrs kas ir darba devējs un ar ko šis uzņēmums īsti nodarbojas (arī darba prasības nav pārāk paskaidrotas). Arī tādos gadījumos darba pieteikumu skaits būs mazāks, jo ne visi vēlas pieteikties uz kaut ko mistisku un neskaidru. Dažreiz gadās redzēt pa kādam atšķirīgam sludinājumam – tā noformējums vai pats teksts atšķiras no jau pierastajiem un klasiskajiem sludinājumiem. Dažreiz sludinājuma teksts ir ar humoru – bieži vien tāds ir dažādām radošajām nozarēm. Valsts iestādēm, protams, sludinājumi vienmēr būs ļoti oficiāli un korekti. Taču privātie uzņēmumi var nedaudz paspēlēties ar saviem sludinājumiem un padarīt tos uzkrītošākus un vairāk atmiņā paliekošus. Ja sludinājums būs tāds pats kā daudzi citi (it īpaši vienā un tajā pašā sfērā), tad tas var arī nepiesaistīt potenciālā darbinieka interesi. Taču oriģināls un interesants sludinājums, kas uzreiz atšķiras, pievērsīs daudz vairāk uzmanības un līdz ar to būs vairāk labi kandidāti, no kuriem izvēlēties jauno darbinieku. Protams, sludinājumā ir ne tikai jābūt skaidri uzrakstītām konkrētām lietām, bet ir lietas, ko nedrīkst tur rakstīt, piemēram, meklēt konkrēta dzimuma darbinieku, prasīt foto, ģimenes stāvokli utt.

Kā sagatavoties darba intervijai

Lai uzsāktu darba attiecības, ikvienam būs jādodas uz darba interviju. Tas ir klasisks veids kā izvēlēties labāko kandidātu, ko pieņemt darbā. Tā kā darba meklētāji dodas uz tām intervijām un darba vietām, kur vēlas strādāt, tad ir tikai normāli, ka visi gan pirms intervijas, gan varbūt arī intervijas laikā satraucas vai streso. Ja gribas atstāt labu iespaidu un darbu arī dabūt, tad tas ir tikai normāli. Parasti nesatraucas tikai ļoti pašpārliecināti cilvēki, kā arī tie, kuriem darbs, uz kuru tie pieteikušies, nemaz nav tik būtisks – iespējams, ka viņi uz interviju devušies tikai treniņa pēc. Jā, tas nav aizliegts. Ja esi darba meklējumos un gribi nedaudz prakses tieši darba intervijai, tad var pieteikties uz darbiem, kurus it kā nevēlies, bet aiziet uz intervijām – papraktizēt atbildes uz jautājumiem, kā arī vispār pavērot kā notiek šis atlases process un kādus jautājumus parasti uzdod. Protams, to var darīt arī mājās, jo internetā var atrast ļoti daudz piemēru dažādiem darba intervijas jautājumiem. Protams, nekad nevar paredzēt pilnīgi visus jautājumus, ko uzdos, taču ir vairāki klasiskie jautājumi, kurus uzdod 95% gadījumos. Principā var izlasīt šos jautājumus un izdomāt uz tiem atbildes. To var darīt gan pie sevis domās, gan arī izmēģināt to visu pastāstīt skaļi – vai sev pašam, piemēram, spoguļa priekšā vai arī kādam draugam vai radam. Atbildes, protams, nav jāmācās no galvas kā dzejolis skolā, taču ir vēlams aptuveni izdomāt ko atbildēsi uz klasiskajiem jautājumiem. Dažreiz intervijas laikā var būt tik liels stress, ka pēkšņi nespēj atcerēties ne bijušo darba vietu, ne ko tur darīji, tāpēc būs vieglāk to atcerēties, ja vismaz reizi būsi jau pamēģinājis atbildēt uz jautājumiem. Arī darba devējiem var palikt slikts iespaids tikai tāpēc, ka nedaudz kavējies atbildēt uz jautājumiem. Var rasties sajūta, ka īsti nestāsti patiesību, jo ne visiem ir šādas stresa situācijas, kurās gadās aizmirst elementāras lietas. Protams, vajadzētu arī vairāk palasīt un uzzināt par pašu uzņēmumu, uz kuru dodies. Savādāk var sanākt neērta situācija – ka zini tikai uzņēmuma nosaukumu un vakanci, uz kuru pieteicies. Vēlams aptuveni zināt ar ko šis uzņēmums nodarbojas un kādas lietas dara (vismaz to galveno ideju, jo detaļas var nebūt publiski pieejama informācija). Šo informāciju noskaidrot ir svarīgi tāpēc, ka atbildes uz jautājumi būtu vēlams sniegt tādas, kuras atbilst uzņēmumam. Piemēram, ja piesakies darbā par grāmatvedi, diez vai darba devējs gribēs dzirdēt par tavu iepriekšējo pieredzi kā viesmīli vai bārmeni. Kaut gan ikvienā darba vietā var atrast ko līdzīgu. Arī tad, ja pienākumi vai pat darba sfēras stipri atšķiras, tāpat būs kaut kas kopīgs. Piemēram, veikala kasieris un biroja administrators nav pārāk līdzīgas profesijas, taču abām, piemēram, ir kopīgs fakts, ka darbs ir ar cilvēkiem. Būtībā daudz ko var pavērst tā, ka iepriekšējos darbos gūtās prasmes noderēs arī jaunajā darbā. Tāpēc arī darba pieredze, kas it kā nav saistīta ar darbu, ko vēlies iegūt, var būt noderīga un parādīt dažādas prasmes, spējas, zināšanas, kā arī dažādas cilvēciskās īpašības. Protams, darba intervijas nebūs standartizētas – var gadīties arī pa kādam neparastam vai it kā dīvainam jautājumam. Kā arī var būt jāpilda kādi testi vai pārbaudījumi – katrā ziņā visām situācijām sagatavoties nav iespējams.

Kā lābāk saprasties ar savu priekšnieku

Visiem ierindas darbiniekiem ir priekšnieks. Protams, ja tev ir savs uzņēmums vai esi pašnodarbinātais, tad tev priekšnieku nav – esi pats sev priekšnieks. Taču ļoti daudziem tomēr ir kāds priekšnieks, dažreiz pat vairāki. Gadās arī tā, ka neizdodas ar priekšnieku labi saprasties. Protams, mēs visi esam cilvēki, tāpēc ir tikai loģiski, ka visi cits citam nevaram patikt. Taču darba attiecības tomēr liek kaut kādā veidā atrast kopīgu valodu. Tev, protams, nav jākļūst par sava priekšnieka labāko draugu, taču kaut kādai sapratnei tomēr ir jābūt. Pretējā gadījumā (ja ar priekšnieku neizdodas atrast kopīgu valodu) var nākties meklēt citu darbu. Tāpēc ir jāpacenšas, it īpaši tad, ja pats darbs un darba vieta patīk – tad tas būs to vērts. Ir jāatceras, ka arī priekšnieks ir tikai cilvēks – viņš nav nekāds supervaronis vai kaut kas labāks par tevi pašu. Jāmēģina pavērot priekšnieka uzvedība – it īpaši jāpievērš uzmanība dažādām uzmanības niansēm. Pavēro, kas priekšnieku nokaitina un kas, tieši pretēji, uzlabo noskaņojumu. Ja priekšniekam, piemēram, nepatīk, ka fonā skan radio, tad vienkārši tas jāizslēdz, kad priekšnieks ienāk tavā kabinetā. Šādu lietu var būt daudz, bet jāmēģina pēc iespējas vairāk izvairīties no tām lietām, kuras šefam nepatīk un kaitina, un tieši vairāk jādara tas, kas patīk un uzlabo omu. Jācenšas arī nepārkāpt robežas – nevajag pārāk iedziļināties un runāt par kādiem privātās dzīves jautājumiem. Priekšnieki gan ir dažādi un citi paši labprāt runā par savu privāto dzīvi, taču, ja priekšnieks nav tāds atvērts, tad labāk par šādām tēmām pašam sarunu neuzsākt. Vēl var mēģināt arī nedaudz pielāgoties priekšnieka runas ritmam, piemēram, ja sarunas laikā viņš runā ātri, tad vari mazliet samazināt savu runas tempu, bet, ja viņš runā nedaudz lēnāk, tad tavam runas tempam ir jābūt nedaudz ātrākam. Protams, nevajag pārspīlēt un pārāk pielāgoties šefa runas vai izturēšanās stilam – tad vari izskatīties pēc pielīdēja, kas nevienam nepatīk. Tādā situācijā vari pasliktināt attiecības ar saviem kolēģiem, kas ir vienlīdz svarīgas, jo priekšnieku varbūt nemaz nesatiksi katru dienu. Nebūtu labi arī censties radīt mākslīgu kontaktu. Tas ir, nevajag tēlot, ka jums ir kontakts, ja tāda īstenībā nav. Ir normāli, ja cilvēki nespēj tā īsti rast kopīgu valodu. Darba attiecību gadījumā galvenais, lai jūs spētu saprasties par darba jautājumiem. Ja tāda ir situācija, tad vienkārši vajag darīt savu darbu un neveidot mākslīgu personīgo kontaktu – tas nevienam nenāks par labu. Tādā veidā var tikai sabojāt visu vēl vairāk gan ar pašu priekšnieku, gan ar kolēģiem. Būtībā vajag būt tādam kāds tu esi. Jāatceras arī tas, ka darba vietā tomēr nevar uzvesties kā mājās, taču tas nenozīmē, ka ir jātēlo vai jāizliekas par to, kas neesi. Protams, katrā uzņēmumā var būt savādākas tradīcijas vai tas kā ikdienā cilvēki viens pret otru izturas. Varbūt iepriekšējā darba vietā visi bijāt kā draugi vai otra ģimene, taču tas nenozīmē, ka arī nākamajā darba vietā būs tāpat. Sākumā jānoskaidro kāda ir darba atmosfēra un kādi ir priekšnieka principi. Pēc tam arī būs skaidrs kā uzvesties. Katrā ziņā, priekšniekam nav jāpazemojas tāpēc, lai paliktu konkrētajā darbā – ja šīs darba attiecības ir patiešām neizturamas, tad labāk nomainīt darbu.

Kā labāk saprasties ar kolēģiem

Ja draugus mēs varam izvēlēties – uzturēt kontaktu ar tiem, kuri mums patīk, bet neuzturēt kontaktu ar tiem, kuri nepatīk. Tur mums izvēle ir, taču darbā ir tieši pretēji. Nākot uz jaunu darba vietu nevar zināt kādi cilvēki vēl tur strādā. Variantu var būt daudz – var būt patīkams kolektīvs, var gadīties kolektīvs, kurš savā starpā nemaz pārāk nekomunicē, ja tas neattiecas uz darbu. Var gadīties, ka ir daudz foršu cilvēku un pa kādam ne tik foršam vai tieši pretēji – daudz ne tik foršu cilvēku un tikai pāris forši. To nekad nevar paredzēt, jo darba intervijās jau sanāk satikt tikai priekšnieku vai cilvēkus no personāldaļas – principā var gadīties, ka šos cilvēkus ikdienā nemaz nesatiksi. Taču kolēģi būs tie cilvēki, ar kuriem būs jāstrādā kopā ikdienā – būtībā ar šiem cilvēkiem pavadīsi lielu daļu sava laika. Tāpēc ir ļoti svarīgi spēt ar viņiem saprasties. Protams, nevar cerēt, ka tev patiks pilnīgi visi kolēģi, vai ka tu patiksi visiem pārējiem. Ja ir ļoti mazs kolektīvs, tad tā var būt, taču, ja darbinieku daudz, tad šāda iespēja ir mazāka. Cilvēkiem vienam pret otru var rasties gan simpātijas, gan antipātijas arī bez jebkāda iemesla – cilvēks vienkārši kaut kāda iemesla pēc nepatīk, tracina vai kā savādā. Ir jāatceras, ka bieži vien kāds cits cilvēks šķiet neciešams, kaitinošs vai nepatīkams tikai tāpēc, ka viņš ir atšķirīgs no tevis un taviem draugiem. Cilvēki ir ļoti dažādi, tāpēc, ja viņš ir pavisam savādāks – ar citām interesēm, uzvedību, runas manieri utml., tad viņš var likties kaut kādā veidā nepatīkams – tāpēc, ka tas nav kas jau pazīstams un pierasts. Bieži ir gadījusies situācija, kad sākumā šķiet, ka cilvēks ļoti nepatīk (kaut gan nekāda iemesla īsti nav), taču vēlāk, kad cilvēku sāk iepazīt (arī pierast pie viņa savādībām), tad bieži vien izrādās, ka tomēr nav tā, kā licies sākumā. Visiem jācenšas dot iespēja un ir jācenšas pieņemt fakts, ka cilvēki ir ļoti dažādi. Var mēģināt arī koncentrēties uz kolēģu pozitīvajām īpašībām vairāk nekā uz negatīvajām. Ikvienam cilvēkam ir gan labās, gan sliktās īpašības. Jā, arī pašiem kaitinošākajiem cilvēkiem ir kāda laba īpašība. Ir jākoncentrējas tieši uz to pozitīvo. Ja ir kāds kolēģis, ar kuru ikdienā galīgi neizdodas saprasties un sadzīvot, taču kopā tomēr ir jāstrādā un no tā izvairīties nevar, tad jācenšas uzskaitīt šī kolēģa labās īpašības un to, kādi viņam ir plusi. Var gadīties, ka tieši šīs pozitīvās īpašības ir tik labas, ka tās atsver tās negatīvās īpašības. Nevajag arī gaidīt, kad citi cilvēki mainīsies un uzvedīsies savādāk – labāk pašam nedaudz pielāgoties un pamainīt savu attieksmi. Ja attieksme pret kādu būs negatīva un noliedzoša, tad nekāds labais kontakts tur nesanāks. Vēl viens svarīgs faktors, kas ir būtisks labu attiecību izveidošanai un uzturēšanai ir savstarpējā cieņa. Protams, tev var būt kāda personīga nepatika pret kādu, taču, ir svarīgi otru cilvēku cienīt, lai būtu iespējams sastrādāties. Protams, cieņu ne vienmēr ir tik viegli izpelnīties, taču pašam arī ir jāpacenšas un jāpanāk solīti pretī, lai tas būtu iespējams. Galvenais ir pašam būt atvērtam un gatavam dažādām jaunām lietām un pieredzei.

Darba attiecību uzsākšana

Katram dzīvē pienāk brīdis, kad ir jāmeklē darbs. Vai tas notiek pirmo reizi vai jau desmito, nekas pēc idejas nemainās. Sākumā visi apskata darba piedāvājumus – tos var apskatīt dažādās vietās, bet mūsdienās populārākā vieta tomēr ir internets – dažādi darba sludinājumu portāli. NVA mājaslapas sludinājumu bonuss ir tas, ka tur uzreiz var redzēt darba algas apmēru. Savukārt citos portālos kāda konkrēta summa parādās diezgan reti. Algas lielums mūsdienās ir ļoti svarīgs, bieži vien pat vissvarīgākais faktors, tāpēc ir labi attiecīgo summu redzēt uzreiz, lai zinātu vai vispār ir vērts pieteikties un mēģināt iegūt konkrēto darbu. Protams, ne tikai alga ir svarīga – ikviens jau gribētu nopelnīt tik daudz cik vien iespējams, taču ir jāskatās arī uz to, ko mēs katrs mākam – kādas ir mūsu zināšanas un prasmes. Principā sludinājumā var sākt iedziļināties tad, ja mēs atbilstam darba devēja prasībām. Arī darba atrašanās vieta ir ļoti būtiska, it īpaši cilvēkiem, kuriem ir bērni. Pēc sludinājumu pētīšanas notiek pieteikšanās – CV un motivācijas vēstuļu sūtīšana. Pēc tam seko gaidīšanas process – vai piezvanīs vai nē. Ar to zvanīšanu mēdz būt visādi – daži piezvana jau tajā pašā vai nākamajā dienā, citi var piezvanīt arī pēc mēneša vai vēlāk. Protams, ir arī tādi, kuri nezvana nemaz, taču būtu labi, ja arī atteikuma gadījumā tiktu vismaz atsūtīts kāds e-pasts, jo nav jau zināms tas atzvanīšanas laiks. Tajā brīdī, kad gaidi zvanu no darba vietas A, tu palaid garām kādu citu iespēju, piemēram, darba vietā B, jo tomēr ceri uz to otru darbu. Beigās darba vieta A nemaz neatzvana, bet darba vietā B jau ir pieņemts kāds cits. Var arī būt citādāk – vari piekrist darbam B, un pēc kāda laiciņa saņemt zvanu no darba A – tad atkal jāpieņem svarīgs lēmums – vai palikt turpat (darba vietā B), vai arī tomēr mēģināt to darbu A. Katrā ziņā tikai zvana saņemšana negarantē darbu – notiek arī darba intervija (dažreiz pat vairākas intervijas un var būt arī dažādas pārbaudes vai testi). Darba intervijās visi cilvēki satraucas – tas ir tikai normāli. Arī intervētāji to saprot, tāpēc arī bieži vien tev pašam šķiet, ka esi intervijā galīgi izgāzies un pataisījis sevi par muļķi, taču beigās to darbu tu tomēr dabū. Savukārt citreiz, kad šķiet, ka viss ir bijis ideāli notiek pretējais – darbu neiegūsti. Ar darba intervijām neko nevar zināt, tāpēc nevajag spriest tikai pēc savām sajūtām, jo no malas tas noteikti nebija tā, kā pašam likās. Pirms intervijas būtu vēlams arī nedaduz sagatavoties – palasīt par uzņēmumu un apdomāt iespējamās atbildes uz klasiskajiem jautājumiem, jo satraukumā var pēkšņi aizmirsties arī savs vārds (vai kaut kas uz to pusi). Ja intervijas bijušas veiksmīgas, tad jau sākas arī darba attiecību uzsākšana – viss kļūst oficiāls līdz ar līguma parakstīšanu. Darba līgums ir ļoti svarīgs, jo tajā tiek norādīti gan pienākumi, gan darba laiks, gan arī alga. Dažās darba vietās, lai varētu sākt strādāt, ir nepieciešams iziet arī veselības pārbaudi. Katrai darba vietai šīs pārbaudes var atšķirties, taču tādas mēdz būt. Kad viss ir veiksmīgi izdarīts, tad jaunais dzīves posms var sākties.